Kāpēc mēs neapstiprinām paraugu tikai tāpēc, ka tas labi izskatās uz galda

Apģērba gabals var izskatīties lieliski uz galda.

Tas neko daudz nenozīmē.

Mēs, protams, joprojām liekam paraugus uz galda.

Tur tiek veikti lielākā daļa mērījumu. Šeit mēs pārbaudām simetriju, šuves, konstrukciju un detaļas, kuras ir grūti pārbaudīt, kamēr kāds valkā apģērbu.

Bet galdam ir viens būtisks trūkums.

Tas nekustas.

Tam nav plecu.

Tas nestaigā.

Tas nesēž.

Un noteikti rokas kabatās nebāz.

Es atceros T-kreklu, kas izskatījās neparasti labi, kad tas pirmo reizi atgriezās no paraugu ņemšanas.

Ķermenis bija tīrs.

Pleci bija vienmērīgi.

Piedurknēm bija pareizā forma.

Kakla izgriezums izskatījās tieši tā, kā gaidīts.

Tas bija tāds paraugs, kas liek domāt, ka montāžas sesija būs ātra.

Mēs to izmērījām.

Viss bija paredzētajā diapazonā.

Tad kāds to uzvilka.

Pirmā reakcija nebija dramatiska.

Neviens neteica: 'Tas ir nepareizi.'

Persona, kas to valkā, vienkārši stāvēja dažas sekundes.

Tad viņš pakustināja plecus.

Toreiz mēs to redzējām.

Krekls izskatījās labi, stāvot uz vietas.

Brīdī, kad rokas virzījās uz priekšu, priekšējais ķermenis nedaudz pavilka uz augšu.

Nav daudz.

Varbūt pietiek, lai lielākā daļa cilvēku nepamanītu fotogrāfijā.

Bet pietiekami, lai mainītu krekla sajūtu.

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mums nepatīk pieņemt lēmumus, pamatojoties tikai uz plakanu apģērbu.

Plakans apģērbs ir tikai viens mirklis.

Apģērbs tiek valkāts simtiem mirkļu.

Stāv.

Pastaiga.

Sasniedzot.

Sēžu.

Braukšana.

Liekot kaut ko kabatā.

Ķermenis pastāvīgi maina stāvokli.

Apģērbam ir jāatbild.

Dažas atbilstības problēmas ir gandrīz neiespējami pamanīt, kad paraugs ir novietots plakaniski.

Piedurkne var lieliski izmērīt, bet nedaudz pagriezties, kad roka karājas dabiski.

Plecs var izskatīties simetrisks, bet velciet, kad valkātājs sniedzas uz priekšu.

Kabata var būt novietota pareizi uz raksta, bet šķiet pārāk augsta, kad kāds to izmanto.

Visi mērījumi var būt pareizi.

Apģērbs joprojām var justies nepareizi.

Mēs parasti sākam montāžas sesiju bez mērlentes.

Tas pārsteidz dažus cilvēkus.

Lente nāk vēlāk.

Pirmkārt, mēs aplūkojam apģērba gabalu uz ķermeņa.

Ne tikai no priekšpuses.

Skats no sāniem.

Skats no aizmugures.

Rokas atslābušas.

Rokas paceltas.

Rokas uz priekšu.

Dažreiz cilvēks iet pa istabu.

Tas izklausās ļoti parasti.

Tā ir būtība.

Mēs vēlamies redzēt, kā apģērba gabals dara to, kas parasti ir jādara apģērbam.

Viens kapuci mums to īpaši labi iemācīja.

Paraugs izskatījās līdzsvarots, stāvot uz vietas.

Ķermeņa platums bija dāsns.

Piedurknes bija atslābinātas.

Kapucei bija pareizais tilpums.

Viss liecināja par pārāk lielu izmēru.

Tad modele apsēdās.

Priekšējā apakšmala pacēlās vairāk nekā gaidīts.

Tā nebija problēma tikai ar ķermeņa garumu.

Audumam nebija kur iet, kad ķermenis saliecās.

Rezultātā tika iegūts kapuci, kas stāvot izskatījās pārāk liels, bet sēžot šķita pārsteidzoši īss.

Ja mēs to būtu apstiprinājuši, pamatojoties tikai uz piemērotību stāvēšanai, mēs nebūtu palaiduši garām problēmu.

Risinājums nebija vienkārši garuma pievienošana.

Tas būtu radījis vēl vienu problēmu.

Apģērbs jau stāvot bija tuvu vēlamajam garumam.

Pievienojot vairākus centimetrus, priekšpuse izskatītos pārāk gara.

Tā vietā mēs pielāgojām attiecības starp ķermeņa formu un apakšmalu.

Neliela izmaiņa.

Nav dramatiski.

Bet pietiekami, lai audumam būtu kaut kur kustēties, kad ķermenis mainīja pozīciju.

Tas ir tāds regulējums, kas specifikāciju lapā nav skaidri redzams.

Līdzīgi notiek ar piedurknēm.

Cilvēki bieži koncentrējas uz piedurkņu garumu.

Tam ir jēga.

To ir viegli izmērīt.

Taču piedurkņu garums ne vienmēr ir iemesls, kāpēc piedurkne šķiet īsa.

Roku cauruma pozīcija, plecu leņķis un piedurkņu forma ietekmē to, cik liela ir rokas brīvība.

Uzmava var būt pietiekami gara uz papīra un joprojām vilkt, kad valkātājs sniedzas uz priekšu.

Pievienojiet garumu, un dažreiz problēma pasliktinās.

Piedurkne kļūst garāka.

Kustība neuzlabojas.

Tieši tad montāžas sesija kļūst noderīgāka par citu mērījumu kārtu.

Persona, kas valkā paraugu, parasti var mums pateikt kaut ko tādu, ko nevar paraugs.

'Velk šeit.'

'Jūtos saspringts, kad sniedzos uz priekšu.'

'Labi stāvēt, bet dīvaini, kad es sēžu.'

Šie komentāri nav tehniski.

Viņiem nav jābūt.

Mūsu uzdevums ir pārvērst tos tehniskās izmaiņās.

Mums reiz bija jaka, kur klients teica, ka mugura jūtama cieši.

Muguras mērīšana bija dāsna.

Bija pietiekami daudz platuma.

Nekas neizskatījās acīmredzami nepareizi.

Sākumā bija vilinoši pievienot vairāk vietas.

Bet, kad valkātājs sniedzās uz priekšu, patiesā problēma kļuva acīmredzama.

Piedurkne un aizmugure darbojās viens pret otru.

Ja mugurai pievienotu platumu, jaka izskatītos pārāk brīva, neatrisinot kustību problēmu.

Modelim bija nepieciešama cita pielāgošana.

Problēma nebija vienkārši 'nav pietiekami daudz auduma'.

Tur tika izmantots audums.

Tas ir tas, ko cilvēki dažreiz pārprot par piemērotību.

Vairāk vietas ne vienmēr nozīmē lielāku komfortu.

Apģērbu var padarīt platāku un tomēr ierobežot kustības.

Piedurkni var padarīt garāku, un tā joprojām ir īsa.

Hūdiju var padarīt lielāku, un tas joprojām izskatās pārāk cieši nepareizā vietā.

Ķermenis nepiedzīvo mērījumus atsevišķi.

Tas piedzīvo apģērbu kopumā.

Mēs joprojām pārbaudām katru mērījumu.

Protams.

Paraugs, kas labi iederas, bet neatbilst saskaņotajiem mērījumiem, nav automātiski pieņemams.

Mērījumi dod mums kontroli.

Pielāgošana sniedz mums kontekstu.

Tev vajag abus.

Viens stāsta, kas ir par apģērbu.

Otrs stāsta, ko dara apģērbs.

Ir arī praktisks iemesls, kāpēc mēs vēlamies redzēt, ka paraugi tiek nēsāti pirms apstiprināšanas.

Cilvēki bieži reaģē atšķirīgi, ieraugot apģērbu uz galda.

Viņi to pārbauda kā produktu.

Kad viņi to uzliek, viņi reaģē kā klients.

Jautājumi mainās.

'Vai plecs izskatās pareizi?' kļūst:

'Vai es tiešām to valkātu?'

'Vai piedurkne ir 64 centimetri?' kļūst:

'Vai es varu ērti pārvietoties?'

Tās ir dažādas sarunas.

Abiem ir nozīme.

Dažreiz paraugs uz galda patiešām ir ideāls.

Tad kāds to nēsā un tieši to apstiprina.

Tie ir tie vieglākie.

Bet interesantāki ir tie paraugi, kas izskatās labi un jūtas nepareizi.

Tie liek mums skatīties tālāk par acīmredzamo.

Apģērbs nav mērījumu kopums, kas karājas gaisā.

Tas ir trīsdimensiju objekts, kas pārvietojas ap trīsdimensiju ķermeni.

Tas izklausās pašsaprotami.

To ir viegli aizmirst arī tad, kad visi sēž pie galda ar mērlenti.

Tāpēc mēs joprojām izmantojam tabulu.

Mēs vienkārši neļaujam tai pieņemt galīgo lēmumu.